kāda filma! kāds klusums! kāda mūzika! kādi kadri!
un tie dialogi - cepuri nost! tā uztvert!
par īsu bija... varētu skatīties atkal un atkal...
gājām ārā. pie durvīm stāv trīs trīs jaunieši (meiča un divi džeki) un sarunājas (sākumu nedzirdēju, tikai beigas uztvēru):
- kur iesim? - mmm, ēēē, - uz vecrīgu?
ejot garām, iespurdzos, jo tas tā atgādināja dialogus iz filmas (-ko darīsim? -nezinu? -ko tu gribi darīt? -to ko tu.)
meiča uztvēra manu spurdzienu un pašai smiekls sanāca un tad arī džeki pa ķēdītei sāka smieties. tā mēs visi tādi smejoši pametām kinoteātri.
filmas būtība - filmā kā ikdienā un ikdienā kā filmā :D
Komentāri
Ierakstīt komentāru